Book Creator

Ziemassvētku pasakas

by Anda Zarina

Pages 2 and 3 of 61

4.c kalses audzinātāja: Lilita Jansone
Loading...
Loading...
Autors: Ģirts Bukovskis
Loading...
Mans Ziemassvētku brīnums

Aiz loga rūtīm krīt sniegpārslas. Zemi pārklāj balta sniega sega. Ziema ir iestājusies! Līdz Ziemassvētkiem palicis pavisam nedaudz, bet darāmā vēl ir daudz. Pie mājas jāizpušķo eglīte ar āboliem, burkāniem un svecītēm. Jāuzceļ sniegavīrs ar oranžu degunu, spaini galvā un zaru bunti rokās. Jāiztīra pagalms no sniega. Mājās jāsacep pīrāgi un piparkūkas. Jāuzklāj svētku galds. Pēc pabeigtajiem darbiem visa ģimene var sēsties pie svētku galda, lai sagaidītu gaišos Ziemassvētkus. Iestājoties Ziemassvētkiem, brīnums ienāk mūsu ģimenē, jo visskaistākos brīnumus mēs radām paši.
Autors: Matīss Sanders
Kā es gaidīju Ziemassvētkus ar suni un kaķi

Reiz, no rīta paskatījos kalendārā. Redzēju, ka tur rakstīts 24. decembris! Es sapratu, ka Ziemassvētki klāt! Sāku gaidīt vakaru, jo zināju, ka saņemšu jaunas dāvanas. Tomēr, lai saņemtu dāvanas, vispirms bija jāskaita dzejolis. Mans dzejolis bija:
Lēni, lēni sniedziņš snieg,
No ciemiņa ciemiņā,
No sirsniņas sirsniņā.
Mamma skaitīja dzejolīti par Ziemassvētku zvaigzni:
Ziemassvētku zvaigzne,
Lai pār visiem mirdz,
Miers, lai ir virs zemes,
Miers iekš' katras sirds.
Savukārt tēta dzejolis bija it kā par mūsu ģimeni:
Man vajadzīgs pavisam maz,
Lai Ziemassvētkus nākam jūtu,
Lai snieg no gaisa sniega pārslas
Un līdzās tie, ko mīlu būtu!
Pēc tam mēs atvērām mūsu dāvanas. Man bija daudz dāvanu. Tur bija končas, televizors un dators. Mamma saņēma dāvanā gludekli un pannu, jo viņa mums ir lieliska konditore. Tētim bija urbis un zeķes. Tā es priecīgi sagaidīju Ziemassvētkus. Kaķis gulēja un murrāja, toties suns visu laiku lēkāja un lēkāja. Tā mūsu Ziemassvētku vakars bija ļoti jauks, interesants un priecīgs. Arī viņi saņēma dāvanas. Kaķis dabūja rotaļlietu, un suns arī.
Kā es gaidīju Ziemassvētkus ar suni un kaķi

Reiz, no rīta paskatījos kalendārā. Redzēju, ka tur rakstīts 24. decembris! Es sapratu, ka Ziemassvētki klāt! Sāku gaidīt vakaru, jo zināju, ka saņemšu jaunas dāvanas. Tomēr, lai saņemtu dāvanas, vispirms bija jāskaita dzejolis. Mans dzejolis bija:
Lēni, lēni sniedziņš snieg,
No ciemiņa ciemiņā,
No sirsniņas sirsniņā.
Mamma skaitīja dzejolīti par Ziemassvētku zvaigzni:
Ziemassvētku zvaigzne,
Lai pār visiem mirdz,
Miers, lai ir virs zemes,
Miers iekš' katras sirds.
Savukārt tēta dzejolis bija it kā par mūsu ģimeni:
Man vajadzīgs pavisam maz,
Lai Ziemassvētkus nākam jūtu,
Lai snieg no gaisa sniega pārslas
Un līdzās tie, ko mīlu būtu!
Pēc tam mēs atvērām mūsu dāvanas. Man bija daudz dāvanu. Tur bija končas, televizors un dators. Mamma saņēma dāvanā gludekli un pannu, jo viņa mums ir lieliska konditore. Tētim bija urbis un zeķes. Tā es priecīgi sagaidīju Ziemassvētkus. Kaķis gulēja un murrāja, toties suns visu laiku lēkāja un lēkāja. Tā mūsu Ziemassvētku vakars bija ļoti jauks, interesants un priecīgs. Arī viņi saņēma dāvanas. Kaķis dabūja rotaļlietu, un suns arī.
Autore: Jolanta Spunīte
Ziemassvētku vakars

Kādu Ziemassvētku vakaru viens kaķis Miks palika viens pats mājās. Viņa saimnieks bija aizbraucis svinēt Ziemassvētkus ar savu ģimeni. Kaķim bija bail palikt vienam pašam mājās. Miks mēģināja atrast sev nodarbi, blakus viņam bija mīļākā rotaļu pelīte. Viņš sāka ar viņu spēlēties. Pelīte aizskrēja zem egles, un Miks mēģināja dabūt viņu ārā. Viņš netīšām nogāza egli. Viņam ķepas trīcēja. Viņš saprata, ka saimnieks uz viņu būs dusmīgs. Tieši tajā laikā atbrauca saimnieks. Saimniekam rokās bija sarkans liels maiss, kurā iekšā bija kaķu kārumi. Mikam ķepas trīcēja, tomēr saimnieks paglaudīja Miku. Saimnieks iegāja iekšā istabā, ieraudzīja nogāzto egli. Saimnieks pamanīja, ka Mikam ķepas trīc. Saimnieks pateica Mikam: “Es uz tevi nedusmojos. Nāc, iedošu tev kaķu kārumus!” Kaķis laimīgi skrēja uz virtuvi ēst kaķu kārumus. Saimnieks teica: “Ziemassvētki ir piedošanas laiks. Vienkārši esi citreiz uzmanīgāks, bet tagad svinēsim kopā Ziemassvētkus!”
Ziemassvētku vakars

Kādu Ziemassvētku vakaru viens kaķis Miks palika viens pats mājās. Viņa saimnieks bija aizbraucis svinēt Ziemassvētkus ar savu ģimeni. Kaķim bija bail palikt vienam pašam mājās. Miks mēģināja atrast sev nodarbi, blakus viņam bija mīļākā rotaļu pelīte. Viņš sāka ar viņu spēlēties. Pelīte aizskrēja zem egles, un Miks mēģināja dabūt viņu ārā. Viņš netīšām nogāza egli. Viņam ķepas trīcēja. Viņš saprata, ka saimnieks uz viņu būs dusmīgs. Tieši tajā laikā atbrauca saimnieks. Saimniekam rokās bija sarkans liels maiss, kurā iekšā bija kaķu kārumi. Mikam ķepas trīcēja, tomēr saimnieks paglaudīja Miku. Saimnieks iegāja iekšā istabā, ieraudzīja nogāzto egli. Saimnieks pamanīja, ka Mikam ķepas trīc. Saimnieks pateica Mikam: “Es uz tevi nedusmojos. Nāc, iedošu tev kaķu kārumus!” Kaķis laimīgi skrēja uz virtuvi ēst kaķu kārumus. Saimnieks teica: “Ziemassvētki ir piedošanas laiks. Vienkārši esi citreiz uzmanīgāks, bet tagad svinēsim kopā Ziemassvētkus!”
Autore: Viktorija Ančeva-Grandāne
Nedienas ar ragaviņām

Reiz, dzīvoja zaķu Garausīte. Viņa dzīvoja tālu Ziemeļos. Garausītei bija jaunas ragaviņas, koši zaļas un mirdzošas. Tas viņai tikai nesen tika uzdāvinātas. Jauki bija iedomāties, cik brīnišķīgi būs ar tādām braukt! Garausītei bija draugs Pingvīns. Viņš bija mirdzoši melns un balts, un ļoti mīlēja laisties lejā no kalniem un pauguriem. Viņam gan nebija gan kamaniņu, taču viņš ļoti ilgojās reiz pavizināties ar īstām ragaviņām.
Reiz Pingvīns vaicāja Garausītei: “Vai es drīkstu pavizināties ar tavām ragaviņām?” Garausīte teica: “Nē, tu viņas saplēsīsi!” Zaķu meitene izvilka ragaviņas ārā no nojumītes. No kaimiņu pagalma pamāja Kaķēns. Kaķītis uzsauca Garausītei: “Vai tu dodies vizināties? Vai varu iet tev līdzi?” Garausīte atteica: “Nē, tev nav ragavu un savas es tev nedošu!” Garausīte gāja pa taciņu un ieraudzīja pretī ezeru, kuru klāja ledus. Viņa uz ledus redzēja meiteni, kura skaisti slidoja. Meitene aicināja Garausīti arī paslidot un solīja viņu pamācīt. Meitene bija ļoti laipna. Tad zaķu meitene atcerējās, ka viņa gan neļāva saviem draugiem vizināties ar savām ragavām.
Garausīte nokaunējās. Viņa sasauca savus draugus un teica: “Piedodiet, ka neļāvu jums vizināties ar savām ragavām. Protams, jūs varat tās ņemt un pabraukāties”. Pingvīns teica: “Labi, mēs tev piedodam. Tagad mēs varam visi draudzīgi vizināties ar ragavām!” visi bija priecīgi un laimīgi. 
PrevNext