Purvciema stāsti

Putns Baltais Purvciema pienene Radiatora dzīve Henrijs Dzēšgumijas piedzīvojumi Sirmgalve un Vitālijs Egle Kaķis Purvciema koks Roze Mana ikdiena Purvciemā Stārķu ielas pietura Purvciems no putna lidojuma Būris Purvciems

4 6 8 10 12 14 16 18 20 22 24 26 28 30 32

Es esmu mazs, balts kaķis vārdā Henrijs. Es dzīvoju lielā dzīvoklī Purvciema rajonā kopā ar savu saimnieci Alisi. Viņas vecāki mani adoptēja, kad es vēl biju maziņš, un viņa ir labi rūpējusies par mani. Alise ļoti bieži ar mani runā par savām lietām, bet es ne gluži saprotu to, par ko viņa stāsta, jo esmu vienkāršs kaķis. Protams, es tāpat klausos, ko viņa saka. Kādreiz Alise man bija teikusi, kad būt vienam pašam kaķim ārā ir ļoti slikti un ka kaut kas briesmīgs var notikt ar mani, bet es nezinu, vai viņa to nopietni teica vai nē. &nbsp;Manuprāt, Alise ir laba saimniece. Vienīgais ir tas, ka, manuprāt, viņai vajag vairāk kaķu. Es esmu mēģinājis viņai prasīt, bet viņa acīmredzot nesaprot to, ko es saku. Viņa ir ļoti līdzīga manai mīļotajai māmiņai. Mana māmiņa man mācīja visādas, pēc viņas uzskatiem, kaķim svarīgas lietas, kamēr es biju maziņš. Piemēram, kas ir žurka un kā to noķert. Nu, es saku "kamēr es vēl biju maziņš", kaut arī esmu tikai gadu vecs. &nbsp;Es biju ļoti apbēdināts, kad mani iepriekšējie saimnieki atņēma mani, 6 mēnešus vecu, mazu kaķēnu, no mammas. Es zināju, ka es vairāk neko izdarīt nevar, un tāpēc man tikai atlika cerēt, ka mans nākamais saimnieks izturēsies labi pret mani. Alise man nekad nebija stāstījusi, kas notika ar manu mammu, bet es šaubos, ka viņa pati zina. Alise nesen pārvācās no savas vecmāmiņas mājas un paņēma mani līdzi. Pirmais, ko viņa drosmīgi teica, kad mēs pirmoreiz ienācām dzīvoklī, bija: "Mēs ienākam mūsu jaunajās mājās ar visiem iemesliem priecāties par to, kas mums tagad ir un cerēt uz labu nākotni šeit!" bet es nezinu, ko lielākā daļā no tiem vārdiem nozīmē, jo esmu vienkāršs kaķis.

Mani sauc Bīno. Es esmu viens no daudziem Purvciema bīgliem. Statistika rāda, ka Purvciemā 2018. gadā bija 59940 iedzīvotāji. Cilvēki ir saskaitīti, bet bīglus gan neviens nav saskaitījis. Purvciems ir apkaime Rīgas Vidzemes priekšpilsētā. Esmu izstaigājis visas Purvciema ielas, pazīstu gandrīz visus pagalmus, bet mana vismīļākā pastaigu vieta ir Biķernieku mežs. Mežā atrodas moto un auto sacīkšu trase, man ir ekskluzīva iespēja vasarā vērot sacensības. Visvairāk man patīk mežā skraidīt bez pavadas kopā ar citiem Purvciema bīgliem. Dažreiz mēs papļāpājam, tieši tāpat kā mūsu saimnieki. Purvciema bīglu hobijs ir ēšana, arī manējais, tādēļ es neatklāšu savas mājas adresi, lai mans ledusskapis būtu drošībā. Es mīlu Purvciemu!

Es esmu papagaiļa būris. Es dzīvoju divstāvīgā privātmājā, palielā istabā. Ar mani kopā dzīvo divas meitenes. Esmu ievērojis, ka viņas ir vecmamma un mazmeita. Otrā meitene dzīvo tajā pašā istabā, kur es. Es vienmēr redzu, kā viņa dejo, bet nedzirdu mūziku. Es esmu ļoti caurumains, manī dzīvo papagailis. Visi vienmēr ar viņu runājas un sauc viņu par Miku. Minēšu, ka tas ir viņa vārds. Man tikai ir ļoti garlaicīgi, jo vienmēr stāvu uz vietas. Vienīgais, ko cilvēki ar mani dara, ir tas brīdis, kad es tieku atvērts, jo Mikam ir vajadzīgs nedaudz palidot. Man šie brīži ir tik ļoti patīkami, jo būrī Miks ļoti skaļi klaigā. Taču Miks ir jautrs, jo tad man nav tik vientuļi. Man patīk arī paskatīties pa logu uz zelta mākoņiem. Katra diena ir atšķirīga, jo ik pa laikam redzu jaunus cilvēkus, ar kuriem es gribu arī parunāties, bet viņus interesē tikai papagailis, un man sāp, ka neviens man nepievērš uzmanību.&nbsp;

Es esmu Stārķu ielas pietura. Katru dienu pie manis atnāk un no manis aizbrauc simtiem cilvēku. Gandrīz katrs pienāk un paskatās maršruta sarakstā. Kādas tik sejas es neredzu! Norūpējušās, miegainas, možas, saulainas un kādas tik vēl ne. Vecās tantiņas te nāk stundu ātrāk pirms viņu transporta, lai pastāstītu par pagājušo vakaru notikumiem. Atzīšu, dažreiz viņas klausīties ir smieklīgi, un brīžiem es aizdomājos, vai es arī kādreiz par tādu kļūšu. Vakaros tur stāv aizdomīgi cilvēki. Kad viņi iet garām, man drebuļi pārskrien pār muguru, jo tur stāv sākot ar pusaudžiem un beidzot ar bezpajumtnieku. Var būt, tas ir tikai man? Dažreiz, no rītiem, tu atpazīsti kādu seju, kuru tu redzēji iepriekš un tu tā viegli pamāj ar galvu un uzsmaidi. Ja cilvēki, man jautā, kā&nbsp;var tikt mājās, es vienmēr atbildu: ‘’Dodieties uz Stārķu ielu, kas atrodas pie ‘’Hesburgera’’, iekāpiet&nbsp;tajā&nbsp;un tajā transportā un brauciet līdz tai pieturai!’’ Protams, viss atkarīgs, uz kuru pusi vajag, jo ir divas Stārķu ielas pieturas. Viena ved uz Purvciemu, kamēr otra līdz centrālajai stacijai. Stārķu ielas pietura, vienmēr man būs man viena no manām pieturām . Ja, kādreiz Purvciemā apmaldīšos (iespējas ir 20%), tad pirmais orientieris, ko es meklēšu būs Stārķu iela.

&nbsp;&nbsp;&nbsp;Mani sauc Vitālijs, esmu parasts Purvciema iedzīvotājs. Es dzīvoju Nīcgales ielā, un mana skola atrodas 5 minūšu attālumā. Tas ir milzīgs pluss, jo varu celties pusstundu pirms skolas sākuma. Purvciema cilvēki ir ļoti draudzīgi un godīgi, bet ir arī 10%, kuri nav draudzīgi un arī godīgi. Ir cilvēki, kas arī zog, tāpēc Purvciemā iedzīvotājiem jābūt piesardzīgiem. &nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;Kādu dienu gāju no skolas, uzgrūdos virsū kādai tantiņai, kura vēlāk uzskatīja, ka esmu nozadzis viņas maku. Apmēram stundu vēlāk noskaidrojās, ka neesmu neko zadzis, bet sirmgalve neticēja. Man radās ideja doties uz viņas dzīvokli, lai pārbaudītu to. Te nu esam klāt! Iegājām dzīvoklī, un pirmais, ko ievēroju, bija košs, sarkani puķains maks. Tantiņa bija ļoti šokēta un izmisusi, jo uzskatīja, ka esmu zadzis. Tā nu ir! Viņa ļoti atvainojās un iedeva kilogramu ar konfektēm. &nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;Purvciema iedzīvotāji ir dažādi, tādi, kas uztraucas un kas neuztraucas, un pie tā jāpierod. Šis atgadījums bija dīvains, bet arī pamācošs…tantiņai. Purvciems ir ļoti labs mikrorajons, un es pavisam noteikti ieteiktu jums šeit dzīvot.

Es esmu Egle un atrodos tieši pie skolas galvenajām durvīm. Es katru darba dienu redzu, kā bērni iet un nāk no skolas. Es arī ziemās redzu, kā bērni pēc stundām pikojas un draiskuļojas tieši pie skolas durvīm, bet, kad ārā paliek siltāks un bērnus laiž ārā starpbrīžos, tad lielākā daļa bērnu iet uz nelielu veikalu tepat blakus, kas saucas “Varde” . Pēc iepirkšanās veikalā daudzi bērni iet atpakaļ skolā ēst gardos našķus, bet daži arī atnāk sēdēt man tieši blakus, nogaršot gardos čipsus un limonādes. Daudzi bērni, kas, manuprāt, nedzīvo tālu no skolas, brauc no rīta ar velosipēdu uz skolu, bet tas ir tikai tad, kad ārā ir silts laiks. Pēdējā laikā gan neesmu redzējusi tādus skolēnus, kuri brauktu ar riteni tagad, ziemā (ja to vispār var nosaukt par ziemu…). Ziemu un sniegu neesmu redzējusi jau vairāk nekā mēnesi, tikai krusu un lietu.

Es esmu radiators pie skolas trešā stāva loga. Es pavasarī un vasarā parasti neko nedaru, izņemot tad, ja pavasara sākumā paliek pārāk auksti un es sāku strādāt, bet, sākot no rudens vidus līdz ziemas beigām, es sāku sildīt šo skolu Purvciema rajonā. Pie manis iet dažādi cilvēki, tie cilvēki dažreiz apsēstas uz manis vai atstutējas pret mani, kas man nav patīkami. Es arī varu caur logu redzēt drūmās Purvciema rajona daudzstāvu mājas, daudzus putnus un iedzīvotājus. Turpat pie mājām vai uz ielas es varu redzēt, kas notiek ar neveiksmīgiem cilvēkiem. Ja es redzu kaut kādu nelaimes gadījumu, tad es viņiem novēlu labu veselību un lai citi radiatori viņus silda aukstajās naktīs. Uz manis dažreiz skolēni dažreiz atstāj savas grāmatas, burtnīcas, penāļus un asus zīmuļus, kuri dažreiz ir piemesti pie manis. Šos priekšmetus dažreiz tā arī nepaņem atpakaļ… Mans dzīves ilgums drīz beigsies, un man nepatīk tā doma, ka es beigšu redzēt šo Purvciema skatu un beigšu strādāt, bet vismaz kādu citu labāku radiatoru ieliks manā vietā pie loga, un es ceru, ka tam jaunajam radiatoram patiks šis interesantais Purvciema skats.

Vienu pavasara rītu pagalmā starp daudzdzīvokļu mājām uzauga dzeltena pienene. Tai apkārt bija arī citas pienenes, bet tās viņa nepazina. Bija pienācis vakars, pulkstenis bija 20:00, un pienene sāka nogurt un tāpēc pēc īsa brīža tā devās gulēt. &nbsp;&nbsp;Laukā sāka palikt gaišs, pulkstenis bija 06:00. Pienene tikko pamodās.&nbsp;Pienene sāka skatīties sev apkārt, un pirmais, ko viņa pamanīja, bija vīrs, kurš steidzās uz darbu. Pēc īsa brīža pienene sāka pamanīt jau desmitiem cilvēku ejam laukā no dzīvokļiem. Tur bija zēns ar riteni, māte ar bērnu, meitene ar skrejriteni, vīrietis ar maisiem un citi. Pienāca pusdienlaiks, un kādu brīdi pienene nevienu neredzēja. Pa to laiku pienene iesnaudās. Bija pagājušas pāris minūtes, un viņa sadzirdēja kādu tuvumā. Tas bija suns ar saimnieku, kas bija izgājuši laukā pastaigāties. Pēc tam garām gāja bērnu bars, tur bija seši zēni un piecas meitenes, zēniem mugurā bija šorti un krekls, bet meitenēm bija kleitas. Tā arī pienenes dienas pagāja visu pavasari.

Idejas autores: sk. Ieva Valaine, sk. Daina Blūma, sk. Meldra Vaška Stāstu autori: 8.a un 8.b klases skolēni Ilustrāciju autori: 5.a klases skolēni

&nbsp;Ja esi parasts, mīļš kaķis, kurš dzīvo Purvciemā, tad gandrīz katru dienu ir lieli piedzīvojumi. Purvciemā nav plēsēju, un tas ir labi, jo nav jābaidās. Ir tikai suņi, bet viņi neko nedara, tikai rej un cītīgi klausa savus saimniekus. &nbsp;Sēdēju mājās aiz loga, un pēkšņi gar degunu mazs putniņš lidoja. Nodomāju – kāpēc gan lai viņu nenoķertu? Caur loga spraugu izlīdu ārā un palodzes un pēkšņi – ak vai –&nbsp;es nokritu. Labi, ka no pirmā stāva. Ieraudzīju to mazo putniņu un lavījos viņam tuvāk, kad biju jau pavisam tuvu, gaidīju īsto brīdi, lai noķertu. Tūlīt… tūlīt… un tad tās bija visdrošākās un saudzīgākās rokas pasaulē, jo piederēja manai saimniecei. Viņa aiznesa mani mājās nomazgāja, noslaucīja un iedeva ēst. Tā arī es to putniņu nenoķēru. Bet …. Rīt būs jauna diena.&nbsp;

Es esmu vislielākais Purvciema koks. Manā rajonā tādu kā es ir ļoti daudz . Šajā skaistajā rajonā dzīvoju daudzus gadus, jau no pašas bērnības . Mana dzīve man patīk, jo dzīvoju jaukākajā, brīnumainākajā rajonā. Gandrīz katru smago darba dienu, izņemot vasarā, es redzu Purvciema jaukos bērnus, kuri uz Purvciema skolu velkas ļoti lēnā tempā. Ap pulksten diviem dienā jaukie bērni skrien no skolas uz mājām, noskrienot arī&nbsp;man garām. Man ar Purvciema bērniem ir labas attiecības, īpaši rudeņos, kad viņi manas lielās, skaistās, krāsainās lapas apbrīno no visām pusēm. Es šeit dzīvoju daudzus gadus, bet vēl joprojām neesmu sadraudzējies ar noslēpumainajām radībām – suņiem . Suņi padara manas daiļās saknes vājas. Laikam es suņiem nepatīku, un viņi to izrāda, paceļot kāju. Sētnieks ir mans labākais draugs, īpaši karstās un saulainās vasarās . Viņš vienmēr man iedod ūdeni, kad esmu izslāpis. Dzīvot Purvciemā ir jauki. Purvciems ir pats zaļākais un jaukākais rajons. Šeit reti ir kaut kas nelāgs atgadījies. Purvciemā gribētos dzīvot jebkurai skaistai, dzīvai radībai. Es, koks, lepojos ar savu rajonu un tās iedzīvotājiem.

Es esmu putns Baltais, un baltam man ir jābūt. Es lidoju virs Purvciema pa melnajiem Purvciema mākoņiem. Lūkojoties lejup, es redzu tumšu asfaltu, tam pa vidu – baltu svītriņu. Kur svītriņas kļūst biezākas, tur gājēju pāreja top. Pie gājēju pārejas luksofors sēž un gaismiņas cilvēkiem rāda. Kad gaismiņas krāsu maina, tad cilvēku pūļi pār pāreju skrej. Kad gaismiņas mainās otrreiz, metāla buļļi ar sarkanām acīm un vēderiem rūcošiem traucas pāri pārejai. Ja cilvēks gadās bullim ceļā, slikti var klāties. Lidojot tālāk pāri māju jumtiem, es redzu kūpošus skursteņus un lietus ūdeni, kas sakrājies uz jumta pamatnes. Uz jumtiem nebūtībā ir pamestas ar vēja lielo spēku atpūstās lapas. Tās tur dzīvo, līdz pazūd nebūtībā. Šis lapu process atkārtojas katru rudeni, lapas nāk un iet. Ne sākuma, ne gala.

Šodien es stāstīšu savu stāstu, kā man iet Purvciemā. Es esmu putns, kurš ir uzvijis ligzdu uz vienas no Madonas ielas mājām. Es katru dienu redzu, kā cilvēki aiziet un atgriežas, kā mašīnas pārkāpj noteikumus, braucot pie luksofora sarkanās gaismas. Mani katru redz simtiem cilvēku, jo mana spalvu krāsa spīd tā, kā spīd zvaigznes naktī. Es katru dienu esmu Purvciemā, jo man nepietiek spēka izlidot no tā robežām. Es katru dienu redzu, kā skolēni pīpē aiz miskastēm, kā veca vecmāmiņa runā ar ratiņiem, lai tas aizbrauc pakaļ pārtikas produktiem. Redzu, kā katru dienu bērniem pietrūkst sniega, bet es tiešām ļoti cenšos pierunāt, lai tas nokrīt un bērni papriecājas. Es izceļos uz citu putnu fona, jo es esmu pats spīdīgākais putns pasaulē un spīdu kā zvaigzne. Viena diena sākās citādāk – neviens negāja uz skolu, no rīta viss bija tik kluss kā pastardienā, uz ielām bija pilnīgi tukšs, nevienu nevarēja redzēt. Kad pienāca vakars, visi vienlaicīgi izgāja no mājām un rokās turēja šampanieša glāzi un šampanieti. Sāka kaut ko spridzināt, gaismiņas mirgoja debesīs, un tad es sapratu, ka klāt ir jaunais gads. Nākamajā rītā gaiss bija tik piesārņots, ka pat nevarēja pacelties pār deviņstāvu māju. Tajā pašā dienā arī ieraudzīju trīsreiz vairāk auto avāriju nekā parasti. Pagāja nedēļa, skolēni atkal sāka iet uz skolu, un viss atkal bija vecajās sliedēs. Avāriju skaits samazinājās, pārkāpēju skaits arī. Tā arī es beidzu savu stāstu, bet es turpinu lidināties pāri Purvciemam. Es gaidu jūs ciemos pie manis, lai vēlreiz uz visiem paraudzītos no Madonas ielas mājas jumta!

Es esmu Roze 4. stāvā uz baltas palodzes. No rīta mani aplaista sieviete gados, viņai ir blondi mati, zilas acis. Kad viņa mani ir aplaistījusi, viņa iet uz virtuvi un uztaisa sev ēst auzu pārslu putru. Kad ir paēdusi, viņa uzkrāsojas, izslēdz gaismu un iziet no dzīvokļa. Es pa logu redzu, kā bērni skrien uz bērnudārzu, pieaugušie iet uz darbu, un skolēni iet uz skolu. Šeit ir daudz mašīnu, kas bojā gaisu. Tad paiet apmēram 4 stundas, un viņa ir atpakaļ. Sieviete novelk savu melno mēteli un gaiši brūnos zābakus un aiziet uz vannas istabu nomazgāt rokas. Kad tās ir nomazgātas, viņa aiziet uz virtuvi sataisīt vakariņas. Pēc vakariņām viņa ienāk lielajā istabā un ieslēdz gaismu, paņem pulti, ieslēdz televizoru un apsēžas dīvānā. Kad beidzas ziņas, viņa ieslēdza kādu filmu. Un tā līdz pl. 22:20. Kad beidzas arī tā, viņa ieiet savā istabā, velk siltās zeķes un&nbsp;pidžamu un dodas gulēt. &nbsp;Rīt atkal būs rīts. Un viss sāksies no gala. Un parīt, un aizparīt...

Es esmu suns. Mani sauc Flora. Es esmu viena no mazākajām suņu meitenēm Purvciemā.&nbsp;Es esmu mazāka un īsāka par savu gultu.&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp;&nbsp; Katru&nbsp;dienu es gaidu mājās savu saimnieku. Es nesaprotu, kāpēc viņš katru dienu iziet&nbsp;no dzīvokļa un mani atstāj mājās, man tas nepatīk. Kad mājās neviena nav, es mēdzu blēņoties un sarunāties&nbsp;ar televizora skapīti. Vēlāk es aizeju uz savu gultu un tur aizmiegu. Pāris stundas vēlāk es stāvu pie durvīm un gaidu, kad tās atvērsies un saimnieks būs mājās. Viņš katru dienu izved mani ārā garā pastaigā. Pastaigājoties pa Purvciemu, es satieku&nbsp;citus suņus. Mana labākā draudzene ir Džūlija, viņa pēc izskata ir tāda pati kā es. Mēs mēdzam iet ārā. Pēc garām pastaigām es paēdu vakariņas kopā ar kaķi Nigu un suni Bellu un eju gulēt.&nbsp;

Es sastāvu no gumijas, tāpēc es esmu dzēšgumija. Es esmu izgatavota Ķīnā, ļoti lielā dzēšgumiju fabrikā. Vienīgais, ko es neatceros, ir tas, kā es nokļuvu veikalā “Beta”, kas ir pretī 85. vidusskolai. Es biju kastē, un ar mani kopā tajā atradās vēl 15 mani kloni. Kaste bija nolikta kādā mazā veikaliņā, kas jau vairākus gadus bija “Betas” teritorijā. Šeit bija daudz skolas piederumu. Es arī uzskatīju, ka es esmu skolas piederums, un es ar to lepojos. Man ļoti gribējās, lai mani kāds nopērk, jo es negribēju stāvēt tajā kastē līdz mūža galam. Kādu dienu šajā veikaliņā bija ienākusi sieviete ar mazu bērnu, kas pirka mācību piederumus. Pienāca brīdis, kad mani arī ielika grozā kopā ar citiem piederumiem. Es ļoti biju sapņojusi par to dienu, kad es nonākšu skolā. Beidzot es tiku nopirkta. Nākamajā dienā es tiku izņemta ārā no skolas somas un nolikta uz galda kopā ar zīmuli un pildspalvu. Es ļoti priecājos, ka es beidzot biju prom no tā veikala un tiku izmantota. Viss bija ļoti brīnišķīgi, līdz ienāca brīdis, kad meitenīte, skrienot uz stundu, mani pazaudēja, jo es biju izkritusi no penāļa. Es biju uz grīdas visu nakti, un nākamajā rītā mani atrada kaut kādi puiši. Viņi izskatījās ļauni. Viņi mani sāka mētāt! Es biju viņu rotaļlieta, un man tas nepatika. Viņi mani mētāja visu dienu. Arī ārā viņi mani mētāja. Pienāca brīdis, kad viens puisis mani tik stipri aizmeta, ka mani vairs nevarēja atrast. Vēl joprojām es atrodos ārā un gaidu, kad kāds mani atradīs un paņems pie sevis.

Name

Safari may block some audio or video from playing automatically and ‘read to me’ will skip these. You can configure this in Safari’s preferences.