Purvciema stāsti

Putns Baltais

Es esmu putns Baltais, un baltam man ir jābūt. Es lidoju virs Purvciema pa melnajiem Purvciema mākoņiem.
Lūkojoties lejup, es redzu tumšu asfaltu, tam pa vidu – baltu svītriņu. Kur svītriņas kļūst biezākas, tur gājēju pāreja top. Pie gājēju pārejas luksofors sēž un gaismiņas cilvēkiem rāda. Kad gaismiņas krāsu maina, tad cilvēku pūļi pār pāreju skrej. Kad gaismiņas mainās otrreiz, metāla buļļi ar sarkanām acīm un vēderiem rūcošiem traucas pāri pārejai. Ja cilvēks gadās bullim ceļā, slikti var klāties.
Lidojot tālāk pāri māju jumtiem, es redzu kūpošus skursteņus un lietus ūdeni, kas sakrājies uz jumta pamatnes. Uz jumtiem nebūtībā ir pamestas ar vēja lielo spēku atpūstās lapas. Tās tur dzīvo, līdz pazūd nebūtībā.
Šis lapu process atkārtojas katru rudeni, lapas nāk un iet. Ne sākuma, ne gala.

Rihards

Laura

Purvciema pienene

Vienu pavasara rītu pagalmā starp daudzdzīvokļu mājām uzauga dzeltena pienene. Tai apkārt bija arī citas pienenes, bet tās viņa nepazina. Bija pienācis vakars, pulkstenis bija 20:00, un pienene sāka nogurt un tāpēc pēc īsa brīža tā devās gulēt.
Laukā sāka palikt gaišs, pulkstenis bija 06:00. Pienene tikko pamodās. Pienene sāka skatīties sev apkārt, un pirmais, ko viņa pamanīja, bija vīrs, kurš steidzās uz darbu. Pēc īsa brīža pienene sāka pamanīt jau desmitiem cilvēku ejam laukā no dzīvokļiem. Tur bija zēns ar riteni, māte ar bērnu, meitene ar skrejriteni, vīrietis ar maisiem un citi. Pienāca pusdienlaiks, un kādu brīdi pienene nevienu neredzēja. Pa to laiku pienene iesnaudās. Bija pagājušas pāris minūtes, un viņa sadzirdēja kādu tuvumā. Tas bija suns ar saimnieku, kas bija izgājuši laukā pastaigāties. Pēc tam garām gāja bērnu bars, tur bija seši zēni un piecas meitenes, zēniem mugurā bija šorti un krekls, bet meitenēm bija kleitas.
Tā arī pienenes dienas pagāja visu pavasari.

Jānis

Radiatora dzīve

Es esmu radiators pie skolas trešā stāva loga. Es pavasarī un vasarā parasti neko nedaru, izņemot tad, ja pavasara sākumā paliek pārāk auksti un es sāku strādāt, bet, sākot no rudens vidus līdz ziemas beigām, es sāku sildīt šo skolu Purvciema rajonā.
Pie manis iet dažādi cilvēki, tie cilvēki dažreiz apsēstas uz manis vai atstutējas pret mani, kas man nav patīkami. Es arī varu caur logu redzēt drūmās Purvciema rajona daudzstāvu mājas, daudzus putnus un iedzīvotājus. Turpat pie mājām vai uz ielas es varu redzēt, kas notiek ar neveiksmīgiem cilvēkiem. Ja es redzu kaut kādu nelaimes gadījumu, tad es viņiem novēlu labu veselību un lai citi radiatori viņus silda aukstajās naktīs. Uz manis dažreiz skolēni dažreiz atstāj savas grāmatas, burtnīcas, penāļus un asus zīmuļus, kuri dažreiz ir piemesti pie manis. Šos priekšmetus dažreiz tā arī nepaņem atpakaļ…
Mans dzīves ilgums drīz beigsies, un man nepatīk tā doma, ka es beigšu redzēt šo Purvciema skatu un beigšu strādāt, bet vismaz kādu citu labāku radiatoru ieliks manā vietā pie loga, un es ceru, ka tam jaunajam radiatoram patiks šis interesantais Purvciema skats.

Artūrs

Henrijs

Es esmu mazs, balts kaķis vārdā Henrijs. Es dzīvoju lielā dzīvoklī Purvciema rajonā kopā ar savu saimnieci Alisi. Viņas vecāki mani adoptēja, kad es vēl biju maziņš, un viņa ir labi rūpējusies par mani. Alise ļoti bieži ar mani runā par savām lietām, bet es ne gluži saprotu to, par ko viņa stāsta, jo esmu vienkāršs kaķis. Protams, es tāpat klausos, ko viņa saka. Kādreiz Alise man bija teikusi, kad būt vienam pašam kaķim ārā ir ļoti slikti un ka kaut kas briesmīgs var notikt ar mani, bet es nezinu, vai viņa to nopietni teica vai nē.
Manuprāt, Alise ir laba saimniece. Vienīgais ir tas, ka, manuprāt, viņai vajag vairāk kaķu. Es esmu mēģinājis viņai prasīt, bet viņa acīmredzot nesaprot to, ko es saku. Viņa ir ļoti līdzīga manai mīļotajai māmiņai. Mana māmiņa man mācīja visādas, pēc viņas uzskatiem, kaķim svarīgas lietas, kamēr es biju maziņš. Piemēram, kas ir žurka un kā to noķert. Nu, es saku "kamēr es vēl biju maziņš", kaut arī esmu tikai gadu vecs.
Es biju ļoti apbēdināts, kad mani iepriekšējie saimnieki atņēma mani, 6 mēnešus vecu, mazu kaķēnu, no mammas. Es zināju, ka es vairāk neko izdarīt nevar, un tāpēc man tikai atlika cerēt, ka mans nākamais saimnieks izturēsies labi pret mani. Alise man nekad nebija stāstījusi, kas notika ar manu mammu, bet es šaubos, ka viņa pati zina. Alise nesen pārvācās no savas vecmāmiņas mājas un paņēma mani līdzi. Pirmais, ko viņa drosmīgi teica, kad mēs pirmoreiz ienācām dzīvoklī, bija: "Mēs ienākam mūsu jaunajās mājās ar visiem iemesliem priecāties par to, kas mums tagad ir un cerēt uz labu nākotni šeit!" bet es nezinu, ko lielākā daļā no tiem vārdiem nozīmē, jo esmu vienkāršs kaķis.

Aigars